kaut kas par plāksteriem

meitiņ, kas tieši tev nedzīst? – viņš prasa
ceļmalā stāvot ar izstiepto roku
nesanāk aizmukt no skatiena asa,
arī uz tuvumā esošo krogu

redzu, ka sāp, taču redzu, ka nedzīst, –
ceļinieks ieskatās dvēselē jēlā, –
vai tā ir pasaule apkārt, ko redzi,
vai tā ir ziema, kas ātri iedzēla?

atbildē prasu, kā palīdzēt pašam –
puteņu ciematā ziema būs gara
ceļinieks iesmejas gardi un plaši:
mums lielas lietas vēl ir jāizdara

sāksim ar cerībām, laistīsim viedās,
ārstēsim tos, kuri padodas ātri,
audzēsim apbrīnu, prieku un ziedus,
būvēsim svētkus un kinoteātri

neļausim sāpināt, mācīsim piedot,
plāksteri paņem un pielīmē notis:
dzīs aizvien ātrāk, ja ceļosi dziedot.
ļauj, lūdzu, tev pievienoties.