atcerēties

kad tu izsoļosi no spēles,
mana pasaule pārstās rotēt
sadrups lauskās, sairs šķēlēs,
atstās iekšpusi caurumotu

paies mirklis – un atkal atsāks
(beidza griezties uz īsu brīdi)
šajā tukšumā radās krāsa,
spilgti gaistoša negaidīti

kamēr izstāsies, pagriez galvu:
mūsu turpinās spēle notikt
pasniedz kladi un rakstāmspalvu –
es vēl atceros tavas notis 

es vēl pierakstu noteikumus – 
tas nekas, ka tos spēlēs citi
mūsu kopīgus nobrāzumus
varēs pārrakstīt tagad glīti

un vēl labāk, ja pats tu izgrebt
spēles noteikumus man vari
dziļi sirdī ar tinti īstu,
lai es protu, kāpēc to dari

paliks kantaini nospiedumi,
tā kā bruģim no vecpilsētas

pirms tu izej pa vārtu rūmi,
es tev apsolu 
atcerēties