ciemos

ugunīgs vīrietis atmaigst, kad stāsta viesiem par savām meitām:
jaunākai knapi pusotrs gads, mēs viņu lutinām rotām, kleitām,
vecākai palika desmit un viņa ir malacis: palīdz mammai,
vidējā — patiesais bandīts, un viņai nav izredžu izaugt rāmai

kalnos, kur piedzimu pats, mums ir mierīgas vasaras, bargas ziemas,
retajiem viesiem no ārzemēm nebeidzas jautājumi un tēmas:
kā jūs te dzīvojat, kā jums te vienmēr ir dzīvesprieks, miers un oma
dienās, kad paliekat vieni ar puteņiem, koijotiem, savām domām?

mēs viņiem atbildām: piesēdi, cienājies, ieēd un iedzer vīnu,
kamolos krāsainos kalnainas dienas mēs ievērpjam, naktis tinam,
ieklausies mūsējos stāstos un stāsti par sevi līdz apklust vilki,
sēdēsim, dzersim un runāsim šonakt kā mūsējās ziemas — ilgi

augstākā adžāru virsotnē divtūkstoš metrus virs jūras dzīlēm
kalnainas augsnes ir rētainas, raudot ar strautiem, kas tek no vīlēm
cilvēki, rētainām sejām, tik spēcīgi strādā, tik gardi smejas,
iemīlies dziļajās acīs un iegaumē mūžīgi viņu sejas

virsotnes zilgani zaļas ir ievītas biezokņiem, miglā tītiem,
garšīgo phali un tabakas audzes ir sulīgas agriem rītiem,
valodu, raupju un šķembainu, slīpēja granīts un kalnu grēdas,
ieklausies, ieelpo, skaties, kā dvēseles iekšpusē sadzīst rētas