es atceros, kā garšo piens
/Es atceros, kā garšo piens. Vai arī man šķiet, ka atceros. Bērnībā pie omītes varēja sēdēt skaistajā saules apspīdētajā koka verandā un dzert pienu no pakas. Vai vēl labāk - no vietējiem zemniekiem nopirkto. Uz baltmaizes likt omes gardo ievārījumu. Vai vēl labāk - skābo krējumu un uzbert cukuru pa virsu.
Pienu vairs nedrīkstu - paliek slikti. Ir sojas piens, auzu piens, rīsu piens, mandeļu piens, kvinojas piens, jebkā piens. Bet tas viss ir mākslīgs — es vēl atceros, kā garšo īstais. Vai arī man šķiet, ka atceros.
Es vēl atceros cilvēka balsi. Vai arī man šķiet, ka atceros. Bērnībā varēja sēdēt viņam klēpī un stāstīt pasakas. Vai vēl labāk — savu dzeju par polarlāčiem un ceļojumiem. Un klausīties viņa nebeidzamas pamācības. Vai vēl labāk — savu vārdu klausīties.
Atsaukt atmiņā vairs nedrīkstu — paliek slikti. Ir neskaitāmas citas balsis, smaidi, īsziņas, zvani, acu skatieni, cilvēki. Es vēl atceros tā cilvēka balsi. Vai arī man šķiet, ka atceros.