kjāra

kjāru tā nosauca, jo viņa negaidot piedzima ļoti tīra,
eņģelis, runāja cilvēki, un kaut kas debešķīgs viņā ira.
meitene zaļganām acīm, un tumšiem matiem, un lielām čirkām,
tīra šai pasaulei, brīva no tiesas spriedumiem, mirkļbirkām

kjāru tā nosauca, jo viņa negaidot piedzima ļoti balta,
māte tai — piens ar kafiju, rokas rūpīgas, stāja stalta,
tēvs viņu mētāja gaisā, un ļoti mīlēja, kad tā smejās,
laime kā piedzīvojums, ikdiena — mūzika, naktis — dejas

kjārai palika trīspadsmit, siltajā āfrikā sniegs un krusa,
pamodās viena, un ēda viena, un lasīja viena klusu,
skaitīja vienatnē gadus, kad aizceļot prom viena pati varēs
skatīt, cik apaļa zeme, un cik viņa viesmīlīga no āres

kjārai palika divdesmit, jauni romāni, mugursoma
ceļošana kā dzīvesstils, mūžīgs elks, aicinājums, loma.
vecākiem pastkartes sūta, un bildēs — izcili platu smaidu,
tēvs vienmēr atbild — izbaudi, māte zem adreses raksta — gaidu

naktī, kad vīnē snieg, kjāra saprot, ka vairs nav jauna.
planēta gan ir apaļa, bet arvien vairāk tā noslepj ļauna,
viesmīlības tai gana, bet arī tukšums gar dzīvēm stiepjas
skatlogu gaismā, greznajos palagos, gaišajās ielās slēpjas

kjārai palika piecdesmit, ziņas uz āfriku lido reti
"šovakar atkal ir sniegs, te ir cilvēki dzelteni, rīsi lēti"
mamma aizvien raksta atbildes "mēs tevi, meitenīt, gaidām mājās,
skaties, cik ieraudzīs acis un staigā visur, kur aiziet kājas"

ieraugot nākamo pastkarti, kjāra visbeidzot līdz galam saprot: 
cilvēkam dāvāts tik sniega, cik ļoti viņš spējīgs par sniegu sapņot.
savukārt laika ir dāvāts tik maz, kamēr vienreiz viss neapstājas.
pēdējās pastkartes vietā uz āfriku sieviete lido mājās.