Ādams

Ādams domāja: ja jau cilvēkos tik daudz ūdens,
kādēļ grūtību dienās pārvēršamies par peļķēm?
šajā valstī tik bieži līst, ka šķiet, vienmēr rudens
katrā logā no rītiem klauvē ar savām neļķēm

varbūt tas, kas mums visiem vitāli nepieciešams,
Ādams domāja, būtu sakārtot molekulas,
lai mēs nostāvam, nevis salokamies un ciešam,
lai pa asinsvadiem tek prāts, nevis citronsula

kā lai atrod to formulu, kas izskaidrotu dzīvi,
un tai līdzās — to, kāpēc pietiek ar divām dienām,
lai mēs kļūstam gan depresīvi, gan negatīvi,
saistot rītus ar birojiem, apkaklītēm un sienām

šķidrums nepiestāv sienām, domāja rītos Ādams,
vairāk iederas ūdenskritumos, upēs, jūrās,
šādas pārdomas ne uz mirklīti neatstādams,
lasot ķīmiķu zinātnisko literatūru

šādi domājot, Ādams sāka ikkatru dienu,
kamēr mamma tam rītos pakoja ceļasomu.
savos septiņos gados viņš sapņoja kļūt par vienu
no tiem ķīmiķiem ar tiem tūkstošiem gudru domu.