klusums

uznāk mirkļi, kad uzcelto būru krāsas
ir tik košas, ka liekas, ka tā ir zīme
turot kabatā noslēpto papīrnazi,
jābūt kādam, kas perfekti būrus līmē
tā, lai izkrīt no piedurknēm viesuļvētras,
sasniedz restes un nogurst, un aiziet projām
mūsu režģi no dūņām un piparmētras:
ieelpojam

uznāk klusums, kam neredz nekādus krastus,
un tas gremdē jebko, kas tam stāv pa ceļam
uzvelc kroni un grimsti, lai nepārprastu:
ne jau labojam atmiņas, tikai šķeļam
cik jau dienas tavs peldtrauks te mēro jūdzes,
cik jau naktis bez saldūdens slāpst un baidās
tev uz delnām, ja sapņo un kāri lūdzies,
mēness skaidas