pateicība

cilvēks, no kura es mācos gaismu,
skaidro, ko nozīmē viņa ēnas
pasaulē kārtējā rodas plaisa,
neīstums iztek un pārklāj sienas

cilvēks, no kura es mācos mieru,
apliek ap galvu sev stipras rokas:
pasaulē nepietrūkst kaskadieru,
cik no tiem notur un nesalokas

nepalaid, nepalaid sevi garām,
saka man, veidojamies un topam
stāvot man klāt jau no aizvakara,
bruņots ar tējām un stetoskopu

pēta, kā sanāk man audzēt sevi
noplaisājušā puķu podā
nolīmē šķirbas, kad visi dievi
netīšām aizmirst par lieku lodi

instruē: katrreiz, kad cēlies gaisā,
neaizmirsti, kā tu esi vērta
skaties, mans ceļiniek, katra plaisa
nevar būt ieplānota un ērta

neļauj tāpēc viņiem nozagt sauli,
noslēp un paaudzē, kamēr augsta
nelokas teksti un mugurkauli
tikai no nelabuma vai lāsta

nepietiks melnuma visus sašaut
tos, kas griež pasauli, līdz top šķība –
atliek vien sakārtot telpu plašu,
līdz ieplūst gaisma un pateicība