Lua

Lua nosapņo pārmaiņas, skatās uz lietus lāsēm.
Ziemeļeiropas platuma grādos kaut šogad snigtu!
Smagi pilieni sitas pret palodzi, iekrīt tasē –
karsta kardamonkafija, decembri klātpieliktu.

Lua nosapņo pārmaiņas. Lidot ir labvēlīgi –
šogad naktī tai radās, ka pazuda pāris gadi.
Ja jau tādi, kā rietošais, tumši un bezmērķīgi,
tad viss pareizi – izelpo, palaid un nepieskati.

Lua nosapņo pārmaiņas. Ziemeļos paliek auksti,
dienvidrietumu vējš nav tik saudzīgs, kā viņas miestā.
Kāpēc vietējie, domā, te mostas, bet neatplauksta?
Tas nav pareizi, ka viņa dzīvi te vadīt spiesta.

Lua nosapņo pārmaiņas, viegla, kā vates kamols,
"ja vien vējš mani varētu aiznest aiz okeāna,
ja vien sadalīt sulīgās sēklās, kā granātābols,
katru pasaulei izkaisīt apkārt, man būtu gana".

Lua nesapņo bagātu māju un biezu maku – 
tikai nelielu dārgumu lādi, kur pildīt iekšā 
savu gleznainu ceļu un ainavu, meža taku,
kur visdārgākie iespaidi vienmēr ir acu priekšā.

Ja vien varētu attaisīt acis, ko aizklāj migla,
ja vien varētu pierimties vētras, kas nolauž zarus,
būtu vērtīgi izkāpt no bruņota aizsargstikla,
beidzot ieraudzīt svešzemes dabu un pavasarus,

beidzot saskatīt planētu, lauskām pilnas drupas,
kur starp betona rētām vien spraucas un spraucas zari.
Varbūt nevajag iesākt ar bruņotām izlūkgrupām –
Lua nosapņo pārmaiņas. Pavēro, ej un dari.