šonakt mēs runājam par lāmām

šonakt mēs runājam par lāmām. savos garajos nesteidzīgajos pārgājienos viņas ik pēc brīža pagriež galvas un lēnām novēro tevi. arī mazam kukainim nosēžoties tuksneša vidū, tieši lāmas acu priekšā, lāmu tas nespēj aizkustināt. lēnām, lēni, tā beidz tevi vērot, pagriež galvu, un rāmi turpina savu ceļu. lēnām. uz priekšu. cauri. viņas ceļo pāros. un reizēm vienatnē. vienatnē ceļš ir vēl nesteidzīgāks. lāmas skaidri zina, kāpēc.

šonakt mēs runājam par pavasari. tev liekas, tas šogad paliek novārtā, bet ir pamats secināt, ka šoreiz tu kļūdies. ir peļķes un ir kēdas un ir kristāldzidras naktis, un ir plaušās ieplūstoša gaidīšana, un ir putnu dziesmas no rītiem, un gan jau būs arī maijs. gads atkal ir riņķī: kāds šoreiz to aizgrieza nedaudz steidzamāk, tāpēc tagad ir laiks palēnināties. ir. istais laiks.

es (tu) (viņi) (mēs) esam nenozīmīgi kosmonauti: pašlaik ikviens mazs solis ir rūpīgi izrēķināts. nepateikt neko nepiemērotu, neizdarīt neko negaidītu, katra ieelpa kā maza preses konference visas planētas priekšā. veikt tikai un vienīgi sociāli atbildīgus soļus savos hermētiskajos skafandros. kaut kur iekšā viņiem, aiz kevlāra slāņiem, joprojām esi tu. noturamies – gan jau pēc mirkļa varēs novilkt ķiveri un ieelpot svaigu zemes gaisu. 

šonakt mēs runājam par lāmām. bijām vienojušies, ka lidosim vērot.