uz priekšu

skat, polāros šodiena uzliek filtrus 
tam visam, ko solīji kādreiz karsti
skat, nomazgā cilvēkus kristāldzidrus,
līdz redzams, kam izspiežas ārā vārsti

es vienkārši pazīstu, kas tu esi
es vienkārši atceros, ko tu dari – 
kā rakstīji vārdus un kā tos dzēsi,
kā ritēja iekšpusē krustakari

cik gaistošas skanēja tavas notis,
cik īpašu ieņema sirdī vietu, 
tad izplūda, skrāpējot, ārā, toties
to audzēja stingru un tēraudcietu

lai aiziet uz priekšu, kas negrib līdzās, 
es kārtējo reizi sev atgādinu
uz neizkustējošās ciparnīcas
es zīmīgās bultas no galvas zinu 

es došos uz savējo priekšu pati, 
tik mierpilni, cik tagad iemācījos 
cik tomēr mēs satopam pārbagāti
ar strupceļu atzariem scenārijos

un, kamēr tie strupceļi atved mājās, 
jebkurās no tām, kas mums sapņos radās, 
lai abiem mums lieliski ceļā klājas, 
lai nelokas muguras, notur stājas,
lai karā tev veicas, lai kausi krājas, – 

es eju uz priekšu un neatskatos.