viss būs kārtībā

Ap diviem pēcpusdienā manī iekšā ir auzu pārslas, četras stipras melnas kafijas krūzes, viena matē, četrdesmit viena neizlasītā vēstule sešās virtuālajās pasta kastītēs, divdesmit septiņas Facebook ziņas un vēl nedaudz ticības cilvēkos. Reizēm tas viss ir manī jau vienpadsmitos no rīta — tās ir tās dienas, par kurām saka, ka mēdz būt arī labāk, bet tas nekas, izdzīvosim, rīts vienmēr gudrāks par vakaru, vien jānodzīvo vēl līdz abiem. Viss būs kārtībā.

Cik gadus vecs biji, kad pirmoreiz saprati, par ko vēlies kļūt? Cik tev ir tagad? Pirms cik gadiem biji attapies, ka esi kļuvis par kādu citu, un tas cits skatās uz tevi caur puspievertajiem plakstiņiem un iesmīn, izdomā aizvien jaunus scenārijus murgiem, kas radās tev naktīs, un ko aizmirsīsi no rīta? Ja atcerētos kaut vienu no tiem, saprastu, par ko patiesībā bija visi šie mājieni, bet vēl nav pienācis īstais laiks — vēl jāpielaiž daži simti pašam savu kļūdu, pirms iemācīsies pētīt, kādas kļūdas pielaiž visi apkārtējie, jā, arī tie, ko uzskatīji par dieviem vēl pirms pusstundas. Tagad vēl nē, vēl lūdz citiem speciāli apmācītajiem cilvēkiem zīmēt uz tava ķermeņa ģeometriskās figūras un rakstīt vārdus, kas turēsies uz tā visu mūžu un vēl aptuveni divus mēnešus pēc tavas nāves.

Viss ir kārtībā. Vēl ej to ceļu, vēl vēlies panākt savējo un izprast likumsakarības. Drīz tavā galaktikā sāks līmēties kopā visas pasaules taisnības. Viss jau tuvu: paies vēl tikai kādi trīs gadi, kad — es zinu, tāpēc stāstu — lietas kļūs skaidrākas; vēl pieci gadi, līdz sapratīsi, ka taisnības nemēdz būt tev apkārt, seši gadi līdz brīdim, kad kļūs skaidrs, ka tās neeksistē pavisam. Pēc septiņiem gadiem būsi vīlies visā galaktikā kopumā, pēc deviņiem nedaudz atlaidīs vaļā un kļūs saprotams, ka arī pasaulē, kurā patiesības nav nevienam, ir iespējams izdzīvot, pēc desmit gadiem zināsi, ka Tajā. Var. Dzīvot. Viss ir kārtībā.

Panāc klāt. Piesēdi, es uztaisīšu kafiju baltajā krūzē ar zilo bāku tai virsū, tik skaista metafora: maza cilvēka izbūvēta telpiņa, kurai pa kāpnītēm uzkāpt virsū un redzēt vienu soli pa priekšu. Tikai vienu: vairāk nedrīkst, aiz tās vienas ir apgaismība un, iespējams, laime, bet tā bāka ir tikai mazs zīmējums draudzenes dāvinātajā krūzē: realitātē arī uz tās nav iespējams uzkāpt. Grozies kā gribi ar to laimi: centies taupīt smaidus, neizšķerdēt smieklus, slēpt acu skatienus; tur tev atlika gaidīt pavisam nedaudz, pirms manīsi, ka cita cilvēka acīs var saprast viņu visu. Tev vēl liekas, to nevajag, bet tiklīdz atvērsies slūžas, iegrimsi iekšā un nemaz negribēsi ārā. Sapratīsi, ka arī māksla plūdīs no tevis daudz atklātāka, kad smaidīsi no 90% virtualo neierāmēto fotogrāfiju un klātienē skatīsies acīs visiem pēc kārtas. 

Pieļauj domu, ka fakts, ka katram cilvēkam visvairāk rūp viņš pats, nav nemaz tik slikts: tas tikai paver tev vārtis uz nebeidzamu bezgalīgu brīvību domāt un darīt. Neviens nepārstāj dejot, kad pieaug, pārstāj dejot, kad noveco dvēsele, un tas reizēm notiek arī ar divdesmit piecu gadu veciem cilvēkiem, bet šis taču nav tavs gadījums? Tukšā istabā, visu savu domu kompānijā vienatnē esot, iemēģini skaļus smieklus: arī tad, ja sāksi raudāt tiem līdzi, it īpaši tad, ja sāksi raudāt tiem līdzi, tas neapšaubāmi nozīmēs, ka esi 
pats
beidzot
izdomājis
neturpināt šo nekam nederīgu karu ar sevi.
Viss būs kārtībā.