Džeisons

es sapņoju par karu, mam – 
vai tāds mums nedraud vairs?
tā Džeisons acīm aizvērtām,
kad logā ieplūst gaiss
tā karsta piere janvārī
un termometra stabs,
un mazais puisēns atkal trīc,
un mamma atkal glābs

pēc gadiem deviņpadsmit ciet
būs vecais logs. un sirds. 
un Džeisons nepārtraukti, šķiet, 
skries pakaļ tam, kas mirdz,
un skaitīs savās kabatās,
cik viņam labi iet, 
un leposies ar veiksmi, kas
to mīl un nepamet

reiz tālā zemes nostūrī,
kur nauda, spēks un rums, 
pēc daudziem gadiem, varas dzīts,
viņš sēdēs, īgns un drūms, 
tad kroga durvis pavērsies,
un tajās plūdīs gaiss,
un Džeisons, dzīvē sapinies,
vairs nebūs darītājs – 

jo tā, no sapņiem, atrastā,
nāks negaidīti klāt,
un Džeisons meklēs vārdus, kā
tūlīt to uzrunāt,
un zaudēs tūlīt pat, jo tas
būs atkal sapņa tēls

no rīta viņa kabatā
ir numurs smalkā rokrakstā.
viņš zvanīs, pirms ir vēls.