Lara

viņš piezvana Larai ap reizi gadā
un taisnojas, sakot, ka strauji piekust
no ceļiem, kas steidzami jāizbradā
un cilvēkiem apkārt, kas runā niekus

viņš gaida to nožēlu, līdzjūtību, 
un mūzika, saka, vēl apkārt švaka
un kopskaņa nepārdomāta, šķība –
var nojaust, no kurienes rodas smaka

es izvēlos brīnīties, smieties, jūsmot, 
un tur, saka Lara, tā atšķirība
ja nepietiek pieredzes vērtēt klusu, 
tu zini, ka klausīties – brīvā griba 

no kritikas tavas ne zeme griežas, 
ne komponists sameklēs īstās notis, 
bet pats tu caur rūpīgi celtiem režģiem
vien taisnoties pratīsi, skaļi toties 

viņš saka – tev nepielec, nāc un klausies, 
un brīnies, cik briesmīgi, prasti, šķībi
un paņem aiz rokas, un iekliedz ausīs, 
un virpo, līdz pasaule griežas slīpi – 

tad Lara tiek ārā no viesuļvētras, 
un klausuli aiznes uz citu māju
un ierakstus izvelk, un vāra mētras –  

cik labi, ka nepazīst zvanītāju.