patiesa dāvana
/- Mēs redzam tikai dāvanu papīru, teica Deivids,
- patiesa dāvana slēpjas iekšā, ko esi devis.
Deivids ar sievu ir kopā trīsdesmit piecas ziemas,
laikam zem papīra sievai vēl sarunām pietiek tēmas.
Publika aplaudē - Deivid, tu pasaki, ko tu slēpi,
vai tava sieva joprojām skaista un sēž tev klēpī?
Nevar jau būt, ka joprojām tu apbrīno viņas acis,
stāsti mums taisnību, stāsti, un neslēp, ja esi sācis.
Deivids tik pasmaida, atcerās maziņas viņas rokas,
atcerās būrīšus putniem, kas mājoja viņu kokos,
ko viņš ir stādījis pats, un laistījis savus stādus
ikvienu skaistu vasaru trīsdesmit piecus gadus.
Publikai saka: lai katrs no jums mēģina atrast vienu
cilvēku, kuram viņš vēlētos uzsmaidīt katru dienu,
apbrīnot, iemīlēt, pasargāt, neslēpt un nepadoties.
Auditorija Deividu uzklausa, nesteidzoties.
Vienu viņš noklusē, vienu viņš nestāsta it nevienam:
sieva jau nevēlas pastaigas garas aiz mājas sienām,
tikmēr tai muižā, kas atrodas Deivida muižai pretī,
sieva tik skaista, ka Deivids to diendienā alkst un medī.
Vienreiz pat vēlējies aicināt aizbraukt ar viņu kopā,
teicis, ka gaida gan jahta, gan zvaigznāji teleskopā.
Sieva joprojām to nenojauš, Deividu gaidot mājās -
pusdienas siltas vēl, mīļais, un pastāsti, kā tev klājas.
- Mēs redzam tikai dāvanu papīru, teica Deivids,
- patiesa dāvana slēpjas iekšā, ko esi devis.
Deivids sagaida aplausus, pagriežas, slauka acis.
mājās pēc koncerta šodien viņš noteikti nebūs nācis.