es došos tev līdzi uz pasaules malu,
lai arī par ko tava pasaule būtu
lai arī cik grūti, lai arī cik tālu,
lai arī par ko mēs tai ceļmalā kļūtu
es pieskatu vārdus, tu pieskati mani,
mēs tiksimies pusceļā, dosimies tālāk
lai zvaigznes mums kabatās ir talismani,
lai nosargā taku, kas aizvedīs galā
es mācīšos, kas tavā pasaulē svarīgs,
tu neceļus izrotā lukturiem košiem
varbūt gaida pasaules mala mūs arī,
lai atnākam jauni un visaptveroši
no visiem Annas kalniem viens ir stikla
no visiem viņas grēkiem viens ir krēsla
to viņa reizēm nepadzen, un migla
no iekšām viņu apklāj bez iemesla
no tukšumiem un brūcēm iztek jūra
un konvertējas mūzikā un dzejā
un dedzinoši sārtā ugunskurā,
no kura tikai viena bezizeja
kad Annai liekas, viņa varot visu,
prot cilvēkus un zīmē pieturvietas,
tad izrādās, ka pašai noņemt mizu
nav iespējams, ja acis neaizsietas
bet tam, kurš ļoti ilgi lūdz un gaida,
reiz pienākas gan starojums, gan tīkli
lai arī cik tas Annu neatbaida,
reiz pienāk laiks, kad kalnam izšķīst stikli
no lauskām ir bail, bet bailes malā:
zem kalna patiesībā slēpās bura
un, kamēr iekšas atkal neaizsala,
kāds Annai rāda: priekšā – zila jūra
ceļmalkoku svītrukodi
pasargā no lielas steigas
sarunām no pirmavotiem
lūdzos, lai nekad nav beigas
tam, kurš ilgi iet gar jūru
(— ko tu darīji? — es gāju)
asi vēji notur buru,
draugu pleci balsta stāju
priekšā — aizputeņots strupceļš:
nav vairs svarīgi, kur braucam
vai tev dzīvē kādreiz trūcis
varens spēks vai laimes kaudze?
tas, kurš ilgi iet, man teica:
cilvēks laimīgs ir uz salas.
kamēr termiņš mums nav beidzies,
pastāvam uz ceļa malas,
dzerot portvīnu un rumu,
dzīvi kārtīs izspēlējot,
un nekādu nobeigumu,
un lai nekas nepārejot
kad sniegputenim nav skaņas
un tu dzīvē dari labu,
saasinās pamatmaņas,
plaukstām cauri dzīvsudrabu
laižam saudzīgi un ticam
cilvēkos un sevī pašos
ejam dzīvi kopā skicēt:
gan jau pietiks skaņuplašu
šķiet, ka te sāks snigt, viņš raksta
kādā negaidītā ziņā
(varbūt gaidītā, bet ilgi)
(varbūt tikai beztermiņa)
te, kur esmu, tikai nolīst
ceļi, koki, raibas mājas
nolīst reizēm arī vārdi
tie, kas slikti saglabājas
kas mums paliks, kad tie izlīs?
vai mums saglabāsies īstie?
vai mēs lietainajās dienās
kaut kur attapsimies klīstot
garām nebeidzamām sienām
tā, lai pīles nenošļaksta,
caurām pilsētām un dienām?
šķiet, ka te sāks snigt, viņš raksta
lietas iegravēt dziļi sirdī,
lai tas dzīves kurss turpmāk skaidrs
jauno albumu saukt “vai dzirdi?”,
atcerēties, kā garšo gaiss
kāds man teica, ka jāiet tālāk,
tikai pats sevī ticēt var.
laikam nepastāv ideāla,
katru dažādas rētas skar
tas, kurš salauzts, un tas, kurš patiess,
viņš man teica, viens otru jūt
kad tu patiesam acīs skaties,
paliek vienīgā vēlme – būt
būt priekš sevis un būt priekš citiem,
lasīt cauri un klusi just,
būt priekš mācīšanās no rītiem
un priekš tintes, kas nenožūst
kādu vakaru sēdēt blakus –
izslēgts diktofons, ieslēgts prāts,
dzīve dāvina tādas bākas,
kuras izgaismot mācies pats,
bet, kad apgūsti tādu spēju
celties ātrāk un tālāk iet,
runāt dzīvi un sapņot dzeju, –
šādi vakari nepāriet
lielo sapņotāju zemē
apsēsties un raudāt kopā
cilvēki no aizsargkrēma
jāizmazgā, jāizloba
pašapziņa dejo valsi
drizāk tas ir melanholisks
atkal sameklējot balsi,
staigā apkārt, skaita soļus
svešā pilsētiņā aizbrauc —
un no tevis nav ne ziņas
liekas izdomāta, maza,
grābeklītis, spēļmantiņa
cilvēciņos paspēlēsies,
ieplānos, lai vairāk klīstot.
ja tu laimi sameklēsi,
pārbaudi, vai sanāk īsta
un tad līdz nākamajam “sāp”,
un tad līdz nākamajam “mirst”
tu atkal piecēlies un glāb
to sirdi, kuru nenocirst
pavisam izspuris un drūms
un miegains, ievainojams tēls —
aiz loga rūtīm ceriņkrūms
pusnovītušais, žuvis, jēls
un tad līdz nākamajam “aiz”,
tam, kuru bail nesagaidīt,
tu atkal meties, cietušais,
pirms kāds tev varēs aizrādīt,
ka atkal sāpēs, atkal drups,
un atkal jāiemācās glābt, —
bet elpo, kamēr nepaklups,
un mīli, kamēr atkal sāp
viņš piezvana Larai ap reizi gadā
un taisnojas, sakot, ka strauji piekust
no ceļiem, kas steidzami jāizbradā
un cilvēkiem apkārt, kas runā niekus
viņš gaida to nožēlu, līdzjūtību,
un mūzika, saka, vēl apkārt švaka
un kopskaņa nepārdomāta, šķība –
var nojaust, no kurienes rodas smaka
es izvēlos brīnīties, smieties, jūsmot,
un tur, saka Lara, tā atšķirība
ja nepietiek pieredzes vērtēt klusu,
tu zini, ka klausīties – brīvā griba
no kritikas tavas ne zeme griežas,
ne komponists sameklēs īstās notis,
bet pats tu caur rūpīgi celtiem režģiem
vien taisnoties pratīsi, skaļi toties
viņš saka – tev nepielec, nāc un klausies,
un brīnies, cik briesmīgi, prasti, šķībi
un paņem aiz rokas, un iekliedz ausīs,
un virpo, līdz pasaule griežas slīpi –
tad Lara tiek ārā no viesuļvētras,
un klausuli aiznes uz citu māju
un ierakstus izvelk, un vāra mētras –
cik labi, ka nepazīst zvanītāju.
Meistars izpušķo istabu. tapešu vietā – notis.
pirms viņas kļūst par secībām, vērtība diezgan zema.
lēnām aiziet līdz veikalam, niķīgs pēc darba, toties
lipīgs no melnas kafijas, līmes un rekviēma
kamēr tik daudzus noklausās, kamēr tik daudziem seko,
ko viņš var citiem piedāvāt pussadrupušās taktīs
netīro melno gaiteņu spiediens ir jāatspēko,
tāpēc viņš iet uz veikalu atkal no jauna sākties
aizkadrā tumši aizkari, Meistaram pietrūkst dūša
radošais process ikdienā resursus izsmeļ gaužām
izmērcēts savā mūzikā, drūmā un sairušā,
izrauts no visiem kontekstiem — izdomātiem un jaušiem
veikalā atrod glābiņu, ieķeras stikla plauktos
dzert nefiltrēto ikdienu, iztēloties, ka īsta
pierunāt savu iedvesmu, lai viņa neaprautos,
nedaudz vēl pastāv tuvumā aizmirstam komponistam
mēs esam uz īstā ceļa.
lai notiek, kas nevar pārstāt.
lai spalva no virseņģeļa
mums virsū vēl uzkrīt karsta
lai viss, ko ik dienu darām,
par mūzikas spēku runā
jo arī pēc aukstā kara
spēj dziedāt ikkatra šūna
paldies, ka gar ziemeļceļu
stāv dvēseles skolotāji.
mums pietikšot lieltuneļu,
lai noslēptos, kamēr vāji
lai celtos, kad kļūstam lieli,
no tuneļiem izspīd debess.
jo strupceļiem pilnas ielas
nav jāapiet, ja ir trepes
ja nav, tad mēs protam uzcelt.
ja neprotam, lūdzu, māci.
ja skanām par naivu, klusu –
tas tāpēc, ka karš bij’ sācies
un mēs tajā – tikai daži,
kas nekaro, negrib, neprot,
mums zobeni – papīrnaži
no vārdiem, kas nepiederot,
un atslēgas jāsatvarsta
no durvīm un komponista.
lai notiek, kas nevar pārstāt.
mēs esam uz ceļa īsta.
Powered & design by Squarespace. / Design edit by Krists Saržants
