Vai tas nebūtu jauki, ja katram no mums būtu miera osta? Tāda, kurā nevajadzētu pārāk ilgi klauvēt pie durvīm, un atslēga stavētu noslēpta kreisajā gumijas zābakā. Tāda, kas bija kādreiz, ļoti sen, aizlaikā, zaudēta. Tāda, kas vienmēr bija sirdī, tikai mēs negribējām atzīt to paši sev. Tāda, ko kādreiz mēdza saukt par Mājām.
Ja ap mums vairs nebūtu jūras, ja apkārt būtu vien pusižžuvuši smilšaini pauguri, vai tas nebūtu jauki, ja mums būtu osta? Tāda, kurā uzreiz ir skaidrs, ka katrs uzbrukums ir patiesībā kliedziens pēc palīdzības. Un reizēm arī to var atrisināt ar kanēļa standziņu karstajā vakara tējā. Mēs katrs esam bērns, un vienmēr būsim bērns, un reizēm viss, kas mums nepieciešams, ir kāds, kurš mūsos notic. Lietas iekrāsojas cilvēkos, kamēr cilvēki krāso lietas – vai tad mēs neesam tie, kas ārkārtas situācijas apstākļos sauksim bunkuru par štābiņu, iekarināsim tajā košus aizkarus un uzliksim uz palodzēm ziedus apgleznotajos puķu podos?
Es kādreiz sen, vēl aizlaikā, biju aizskrējusi prom no savām mājām, un skaidri zinu: nekad vairs neatgūšu tās atpakaļ. Iespējams, manas mājas ir karāties gaisā starp vilcienu biļetēm un degvielas uzpildes stacijām, ar vienmēr sakrāmētu čemodānu starp lidaparātu bagāžas lentēm – viss pasaules laiks ir mans, lai katru dienu no jauna mācītos elpot.
Iespējams, manas mājas ir skatīties uz pirms četriem gadsimtiem Gruzijas kalnos uzcelto māla sienu un saules gaismā noglāstīt tās siltu akmeni.
Iespējams, tas akmens ir Jeruzalemes raudu mūra ķieģelis skaļi raudošai beduīnu sievietei blakus.
Iespējams, arī to visu var iztēloties, sēžot uz saules apspīdētā lieveņa tepat Sventē vai Inčukalnā.
Daži no mums, izrādās, nāk no vietām, no kurām nekad negribās aizskriet prom. Daži no mums iederās.
Vai tas nebūtu jauki, ja mēs ar tevi viens otram būtu jau izsenis bijuši? Tā, ka nemaz nevajadzētu no jauna pierast. Draugu pilnas istabas, piparmētras pilnas dobes. Varbūt mājas ir vienkārši nakts, kad nokrist uz siltas zemes, un, skatoties zvaigžņotajās debesīs, iekliegties “paldies” kaut kur tur, augšā? Varbūt mājas ir vieta, kur var uzkāpt uz milzīga akmens, un vakara lūgšanas vietā iekliegties kādam “paldies par visu”? Pirms atgriežas stiprs vējš, kas atkal liek ilgoties pēc jaunām mājām, paldies par šīm.
Paldies par šīm.
