viss būs kārtībā

Ap diviem pēcpusdienā manī iekšā ir auzu pārslas, četras stipras melnas kafijas krūzes, viena matē, četrdesmit viena neizlasītā vēstule sešās virtuālajās pasta kastītēs, divdesmit septiņas Facebook ziņas un vēl nedaudz ticības cilvēkos. Reizēm tas viss ir manī jau vienpadsmitos no rīta — tās ir tās dienas, par kurām saka, ka mēdz būt arī labāk, bet tas nekas, izdzīvosim, rīts vienmēr gudrāks par vakaru, vien jānodzīvo vēl līdz abiem. Viss būs kārtībā.

Cik gadus vecs biji, kad pirmoreiz saprati, par ko vēlies kļūt? Cik tev ir tagad? Pirms cik gadiem biji attapies, ka esi kļuvis par kādu citu, un tas cits skatās uz tevi caur puspievertajiem plakstiņiem un iesmīn, izdomā aizvien jaunus scenārijus murgiem, kas radās tev naktīs, un ko aizmirsīsi no rīta? Ja atcerētos kaut vienu no tiem, saprastu, par ko patiesībā bija visi šie mājieni, bet vēl nav pienācis īstais laiks — vēl jāpielaiž daži simti pašam savu kļūdu, pirms iemācīsies pētīt, kādas kļūdas pielaiž visi apkārtējie, jā, arī tie, ko uzskatīji par dieviem vēl pirms pusstundas. Tagad vēl nē, vēl lūdz citiem speciāli apmācītajiem cilvēkiem zīmēt uz tava ķermeņa ģeometriskās figūras un rakstīt vārdus, kas turēsies uz tā visu mūžu un vēl aptuveni divus mēnešus pēc tavas nāves.

Viss ir kārtībā. Vēl ej to ceļu, vēl vēlies panākt savējo un izprast likumsakarības. Drīz tavā galaktikā sāks līmēties kopā visas pasaules taisnības. Viss jau tuvu: paies vēl tikai kādi trīs gadi, kad — es zinu, tāpēc stāstu — lietas kļūs skaidrākas; vēl pieci gadi, līdz sapratīsi, ka taisnības nemēdz būt tev apkārt, seši gadi līdz brīdim, kad kļūs skaidrs, ka tās neeksistē pavisam. Pēc septiņiem gadiem būsi vīlies visā galaktikā kopumā, pēc deviņiem nedaudz atlaidīs vaļā un kļūs saprotams, ka arī pasaulē, kurā patiesības nav nevienam, ir iespējams izdzīvot, pēc desmit gadiem zināsi, ka Tajā. Var. Dzīvot. Viss ir kārtībā.

Panāc klāt. Piesēdi, es uztaisīšu kafiju baltajā krūzē ar zilo bāku tai virsū, tik skaista metafora: maza cilvēka izbūvēta telpiņa, kurai pa kāpnītēm uzkāpt virsū un redzēt vienu soli pa priekšu. Tikai vienu: vairāk nedrīkst, aiz tās vienas ir apgaismība un, iespējams, laime, bet tā bāka ir tikai mazs zīmējums draudzenes dāvinātajā krūzē: realitātē arī uz tās nav iespējams uzkāpt. Grozies kā gribi ar to laimi: centies taupīt smaidus, neizšķerdēt smieklus, slēpt acu skatienus; tur tev atlika gaidīt pavisam nedaudz, pirms manīsi, ka cita cilvēka acīs var saprast viņu visu. Tev vēl liekas, to nevajag, bet tiklīdz atvērsies slūžas, iegrimsi iekšā un nemaz negribēsi ārā. Sapratīsi, ka arī māksla plūdīs no tevis daudz atklātāka, kad smaidīsi no 90% virtualo neierāmēto fotogrāfiju un klātienē skatīsies acīs visiem pēc kārtas. 

Pieļauj domu, ka fakts, ka katram cilvēkam visvairāk rūp viņš pats, nav nemaz tik slikts: tas tikai paver tev vārtis uz nebeidzamu bezgalīgu brīvību domāt un darīt. Neviens nepārstāj dejot, kad pieaug, pārstāj dejot, kad noveco dvēsele, un tas reizēm notiek arī ar divdesmit piecu gadu veciem cilvēkiem, bet šis taču nav tavs gadījums? Tukšā istabā, visu savu domu kompānijā vienatnē esot, iemēģini skaļus smieklus: arī tad, ja sāksi raudāt tiem līdzi, it īpaši tad, ja sāksi raudāt tiem līdzi, tas neapšaubāmi nozīmēs, ka esi 
pats
beidzot
izdomājis
neturpināt šo nekam nederīgu karu ar sevi.
Viss būs kārtībā.

laboties

kļūt mazliet labākam. laboties. mazliet labot
briesmīgas kļūdas un lieliskas paviršības
nevar jau nebūt nekā, tur kaut kam ir jābūt
draugu un mīļāko sliktākās īpašībās

iespējas pēc mazāk uzzināt, mazāk zināt,
iekrāties iekšēji pašam, ne sakrāt citus
kamolos ciešos un netveramos savirpināt
siltākos apskāvienus un gaišus rītus

apskauties, ja jau tā runājam, nedaudz ciešāk,
sakrāsies siltums un dvēseles nebeidzamas
ievīsies vienotā diegā, kas nenogriežams,
līdzens un mierīgs, bez izsīkumiem un drāmām

pasaulē, pilnā ar šaujamiem, dūrēm, nažiem,
zīlniecēm, kuras tik izmisīgi neprot zīlēt,
noticēt cilvēkiem mēģināt, vismaz dažiem,
pat ja vēl nesanāk uzticēties un mīlēt

ciemos

ugunīgs vīrietis atmaigst, kad stāsta viesiem par savām meitām:
jaunākai knapi pusotrs gads, mēs viņu lutinām rotām, kleitām,
vecākai palika desmit un viņa ir malacis: palīdz mammai,
vidējā — patiesais bandīts, un viņai nav izredžu izaugt rāmai

kalnos, kur piedzimu pats, mums ir mierīgas vasaras, bargas ziemas,
retajiem viesiem no ārzemēm nebeidzas jautājumi un tēmas:
kā jūs te dzīvojat, kā jums te vienmēr ir dzīvesprieks, miers un oma
dienās, kad paliekat vieni ar puteņiem, koijotiem, savām domām?

mēs viņiem atbildām: piesēdi, cienājies, ieēd un iedzer vīnu,
kamolos krāsainos kalnainas dienas mēs ievērpjam, naktis tinam,
ieklausies mūsējos stāstos un stāsti par sevi līdz apklust vilki,
sēdēsim, dzersim un runāsim šonakt kā mūsējās ziemas — ilgi

augstākā adžāru virsotnē divtūkstoš metrus virs jūras dzīlēm
kalnainas augsnes ir rētainas, raudot ar strautiem, kas tek no vīlēm
cilvēki, rētainām sejām, tik spēcīgi strādā, tik gardi smejas,
iemīlies dziļajās acīs un iegaumē mūžīgi viņu sejas

virsotnes zilgani zaļas ir ievītas biezokņiem, miglā tītiem,
garšīgo phali un tabakas audzes ir sulīgas agriem rītiem,
valodu, raupju un šķembainu, slīpēja granīts un kalnu grēdas,
ieklausies, ieelpo, skaties, kā dvēseles iekšpusē sadzīst rētas

uzjautā

uzjautā, kam es noticēt esmu gatavs
izdomā, kam ir krelles uz manas rokas
kad es pavisam nesajukt cenšos prātā,
uzdod man vienkāršu jautājumu: kā sokas

trāpīsi brīdī, kad neticēšu ne spēkiem,
nedz arī pašam sev, kurā gribās cerēt
sūdzēšos neredzamajiem saviem rēgiem,
visiem, kas manā ticībā neiederās

uzjautā, kāpēc staipu uz locītavas
diegu, kas atgādina par lietus dienu
kamēr man koka ticība nepārravās,
kamēr es dziļā iedvesmā neiebrienu,

es būšu gatavs stāstīt tev patiesību:
katram no mums reiz pienākas vēlme izzust,
nezinot, kas es esmu un ko es gribu,
kas notiks iekšā brīdī, kad noņems mizu,

šis palīdz atcerēties, ka esmu gatavs
skatīties lielajā bildē un iederēties,
dienās no raupjas pelēkas cukurvates
izlīst no čaumalas, saprast, un skaļi smieties.

17

septiņpadsmit sekundes līdz maijam:
piesēdi un pastāsti, kā klājas
cilvēkam, kas aizgāja no mājām,
nesaprast, ko citi meklē mājās

atbalsties ar deniņu pret stāstiem,
pieturies pie pavasara loga,
mēģināsim vārdiem neapgāztiem
novīt kādu garu dialogu

ielej melnu kafiju man vēnā,
izstāsti, kā ir, kad plūst pa vēnām,
pavasarī saulainā un lēnā
labi, ka mēs nekur neaizskrienam

izklājot ar trauslu porcelānu
visu to, ko apspriedīsim abi,
staigājot pa pavedienu plānu,
šķitīs, ka te dīvaini, bet labi

kamēr diegi stabili un neplīst,
pastiep roku, ieskaties man acīs,
varam paspēt zaudēties un ieklīst,
pirms tu visu apsvert neaizsācis.

Ādams

Ādams domāja: ja jau cilvēkos tik daudz ūdens,
kādēļ grūtību dienās pārvēršamies par peļķēm?
šajā valstī tik bieži līst, ka šķiet, vienmēr rudens
katrā logā no rītiem klauvē ar savām neļķēm

varbūt tas, kas mums visiem vitāli nepieciešams,
Ādams domāja, būtu sakārtot molekulas,
lai mēs nostāvam, nevis salokamies un ciešam,
lai pa asinsvadiem tek prāts, nevis citronsula

kā lai atrod to formulu, kas izskaidrotu dzīvi,
un tai līdzās — to, kāpēc pietiek ar divām dienām,
lai mēs kļūstam gan depresīvi, gan negatīvi,
saistot rītus ar birojiem, apkaklītēm un sienām

šķidrums nepiestāv sienām, domāja rītos Ādams,
vairāk iederas ūdenskritumos, upēs, jūrās,
šādas pārdomas ne uz mirklīti neatstādams,
lasot ķīmiķu zinātnisko literatūru

šādi domājot, Ādams sāka ikkatru dienu,
kamēr mamma tam rītos pakoja ceļasomu.
savos septiņos gados viņš sapņoja kļūt par vienu
no tiem ķīmiķiem ar tiem tūkstošiem gudru domu.

kjāra

kjāru tā nosauca, jo viņa negaidot piedzima ļoti tīra,
eņģelis, runāja cilvēki, un kaut kas debešķīgs viņā ira.
meitene zaļganām acīm, un tumšiem matiem, un lielām čirkām,
tīra šai pasaulei, brīva no tiesas spriedumiem, mirkļbirkām

kjāru tā nosauca, jo viņa negaidot piedzima ļoti balta,
māte tai — piens ar kafiju, rokas rūpīgas, stāja stalta,
tēvs viņu mētāja gaisā, un ļoti mīlēja, kad tā smejās,
laime kā piedzīvojums, ikdiena — mūzika, naktis — dejas

kjārai palika trīspadsmit, siltajā āfrikā sniegs un krusa,
pamodās viena, un ēda viena, un lasīja viena klusu,
skaitīja vienatnē gadus, kad aizceļot prom viena pati varēs
skatīt, cik apaļa zeme, un cik viņa viesmīlīga no āres

kjārai palika divdesmit, jauni romāni, mugursoma
ceļošana kā dzīvesstils, mūžīgs elks, aicinājums, loma.
vecākiem pastkartes sūta, un bildēs — izcili platu smaidu,
tēvs vienmēr atbild — izbaudi, māte zem adreses raksta — gaidu

naktī, kad vīnē snieg, kjāra saprot, ka vairs nav jauna.
planēta gan ir apaļa, bet arvien vairāk tā noslepj ļauna,
viesmīlības tai gana, bet arī tukšums gar dzīvēm stiepjas
skatlogu gaismā, greznajos palagos, gaišajās ielās slēpjas

kjārai palika piecdesmit, ziņas uz āfriku lido reti
"šovakar atkal ir sniegs, te ir cilvēki dzelteni, rīsi lēti"
mamma aizvien raksta atbildes "mēs tevi, meitenīt, gaidām mājās,
skaties, cik ieraudzīs acis un staigā visur, kur aiziet kājas"

ieraugot nākamo pastkarti, kjāra visbeidzot līdz galam saprot: 
cilvēkam dāvāts tik sniega, cik ļoti viņš spējīgs par sniegu sapņot.
savukārt laika ir dāvāts tik maz, kamēr vienreiz viss neapstājas.
pēdējās pastkartes vietā uz āfriku sieviete lido mājās.

akmeņi

akmeņu pilsētām nebeidzas akmeņi
baznīcas, remonti, pelēkie uzvalki
pielūdzam dievus un sargājam atmiņas
tās, ko tu šorīt sev mugurā uzvilki

sniegotām pilsētām nebeidzas puteņi
puteņu ciematos nebeidzas šamāni
tālu no vietām, kur zīdaiņus lutina
tuvumā vietām, kur nākotni pamana

akmeņu kastes ir celtas no asfalta
šengēna zonā ir nojaukti ietvari
sniegoto pilsētu likteņi melnbalti
tie, ko tu šorīt sev brokastīs ietveri

aborigēniem ir pusdienās mākoņi
skaistākām pilsētām nebeidzas dvēseles
iedzimtas, stūrainas, dabiskas, plakanas
apaļas, trauslas un gandrīz pat veselas.

apmaldīties

nebaidies aiziet. tuksneši laidīs tevi,
pelēkos mākoņos ziloņi iemaldīsies
nostūros, kurus aizmirsa visi dievi,
saulrietu gaismā smilšainas upes vīsies

nebaidies pazust. tev ir tik daudz, ko meklēt,
mugursomā — tikai telefons, vīns un pase
upe, kur vakar slīki, kā reiz ir sekla,
un tā nav asara, bet pirmā lietus lāse

nebaidies zināt. pasaulei nebūs gala,
robežas ir tik mākslīgas mūsu prātos
teikumi, ko ar komatiem neatdala,
pazaudē jēgu, kamēr tev acīs skatos.

nebaidies meklēt. tev ir tik daudz, kur aiziet,
kosmoss ir pārāk liels, tajā pietiks telpu
zemēs, kas nepastāv, kādreiz izaugs maize,
laistīta ne ar ūdeni, bet ar elpu,

cilvēki, kuri nepastāv, kādreiz tiksies
apspriest, cik labi mācēt neatskatīties.
skatoties viņu acīs, tev arī liksies,
cik tas ir burvīgi — aiziet un apmaldīties.